Pēc kādreiz kūsājošas ģimenes dzīves tukša māja var radīt izolētības sajūtu un pat nedaudz biedēt.
Bērnu audzināšanas haosā dzīve bieži vien var šķist drudžaina, un, iespējams, ir bijuši brīži, kad esat ilgojies pēc tukšas mājas miera un klusuma. Taču, kad putekļi no pārvākšanās kastēm nosēžas un katru vakaru paliekat tikai jūs un jūsu partneris, realitāte var šķist mazliet ne tik ērta, kā jūs cerējāt.
Pirmo reizi izvadāt bērnus uz skolu vai pārcelt viņus uz atsevišķu mājokli ir liels notikums, kas var izraisīt veselu vētru emociju – stāvokli, ko dēvē par tukšās ligzdas sindromu. Jūs varat justies noraizējies par savu bērnu labklājību, satraukts par šo jauno posmu viņu – un jūsu – dzīvē, nostaļģisks par pēdējiem 18 gadiem un pat nedaudz apjucis, pirmo reizi atgriežoties mājās. Un tas var ietekmēt jūsu laulāto dzīvi. Žurnāla Woman&Home speciāliste un žurnāla žurnāliste Anna Ričardsone (Anna Richardson) par to runāja ar attiecību eksperti un žurnāla žurnālisti.
Kas notiek, kad bērni pamet vecāku mājas
Pēc kādreiz kūsājošas ģimenes dzīves tukša māja var radīt izolētības sajūtu un pat nedaudz biedēt.
Bērnu aiziešana no mājām bieži vien ir pagrieziena punkts laulībā, un ir dabiski paskatīties uz savu partneri un padomāt: “Kas mēs tagad esam?”.
Vecāku audzināšana parasti prasa intensīvu komandas darbu. Jūs esat uz vienas lapas, žonglējat ar skolas rezultātiem, ēdināšanu un pusaudžu drāmām. Lai gan šis kopīgais mērķis var darboties kā līme, tas var arī maskēt dziļāku šķelšanos.
Visā burzmā un steigā pāriem ir viegli kļūt par lieliskiem līdzvadītājiem, kamēr romantiskā saikne atkāpjas otrajā plānā.
Iespēja izaugsmei
Tāpēc, kad bērni aizbrauc, aiz muguras paliek ne tikai klusa māja, bet arī emocionāla plaisa, kas veidojusies gadiem ilgi. Labā ziņa ir tāda, ka tā vietā, lai skumtu, uztveriet šo brīdi kā spēcīgu iespēju mainīties.
Mūs bieži vien piesaista partneri, kas palīdz mums sadziedēt bērnības brūces. Laika gaitā neatrisinātās sāpes var neapzināti atkal izkļūt virsū, kas tad noved pie konflikta. Galvenais ir nevis izvairīties no šī diskomforta, bet gan izturēties pret to ar zinātkāri un empātiju.
Sarunas no sirds
Vienkāršs, bet spēcīgs rīks, ko varat sākt izmantot jau tagad, ir dialogs. Atvēliet laiku sarunai – 20 vai 30 minūtes -, kurā viens partneris stāsta par savām jūtām, bet otrs klausās, nepārtraucot.
Pēc tam klausītājs pārdomā dzirdēto pilnīgi bez spriedumiem un atzīst, ka šīs jūtas ir patiesas.
Visbeidzot, izrādiet empātiju – mēģiniet iztēloties, ko jūt otra persona. Tas var šķist vienkārši, bet tas ir neticami spēcīgi, un, ja jūs to praktizēsiet regulāri, jūs varēsiet pāriet no emocionālās distances uz patiesu emocionālu saikni.
Vēl viena iespēja ir iknedēļas “randiņi bez dienaskārtības”. Tā varētu būt pastaiga, muzeja apmeklējums, krodziņa viktorīna – jebkas, kas nav saistīts ar loģistiku vai ģimeni, bet gan ar personības atjaunošanu.
Atcerieties, kas jums abiem patika pirms ģimenes izveidošanas. Ko jūs apbrīnojāt? Kas jūs satuvināja? Kas jūs satuvināja? Ko tieši… Ko jūs mīlat un novērtējat šajā cilvēkā?
Nebaidieties meklēt profesionālu atbalstu. Kvalificēts laulību konsultants vai psihoterapeits var palīdzēt jums pārvarēt šo jauno posmu, virzot jūs uz dziļāku izpratni.
Atcerieties, ka mīlestība ilgtermiņa attiecībās nav statiska, tā attīstās. Mīlestība, kuru jūs meklējat, ne vienmēr ir tā pati mīlestība, ar kuru jūs sākāt, bet tā var būt kaut kas vecāks, gudrāks un vēl intīmāks, ja jūs to vēlaties.
