Foto: no atvērtiem avotiem
Vecāku uzdevums nav dot bērnam visu savu dzīvi, bet gan dalīties ar to dzīvi, kas viņam ir.
Bērna audzināšana vecākiem bieži kļūst par upuri. Taču psihologi norāda, ka bērnam ir vajadzīga nevis ideāla mamma vai tētis, bet gan dzīvi cilvēki ar savām jūtām un interesēm. Kā atrast līdzsvaru starp tuvību un savu dzīvi? Ģimenes un holistiskā psiholoģe Anna Bogomolets pastāstīja RBC-Ukraina, kā audzināt bērnu un veidot attiecības ar viņu, nezaudējot sevi kā personību.
Kopīgi pavadītā laika kvalitāte vai kvantitāte?
Lai veidotu spēcīgu emocionālo saikni ar savu bērnu, svarīgas ir ne tikai kopā pavadītās stundas, bet arī īsi patiesas uzmanības periodi. Labāk 20-30 minūtes bez traucējošiem elementiem, nekā visa diena bez patiesa kontakta.
“Saikne ar bērnu neveidojas uzreiz un automātiski – tas ir process, kas prasa klātbūtni, uzmanību un sirsnību. Bieži vien vecāki apmaldās “ideālās mātes vai tēva” lomā, aizmirstot par sevi un savām robežām,” skaidro Anna Bogomolets.
Vecākiem jābūt godīgiem
Vecākiem ir jābūt godīgiem, sakot “tagad man ir darba laiks” vai “man ir nepieciešams atvaļinājums” – tas māca bērnam ievērot citu cilvēku robežas un nākotnē veidos veselīgas attiecības. Būt visu laiku “supervaronim” ir ceļš uz izdegšanu.
“Tieši šeit dzimst patiesa harmonija – kad esat dzīvs un autentisks, bērns jūs redz kā īstu un mācās pieņemt sevi tādu. Būt pašam sev blakus bērnam nozīmē ļaut sev izjust emocijas, apzināties savas vajadzības un runāt par tām, vienlaikus uzklausot bērna vajadzības,” saka psiholoģe.
Viņa piebilst, ka pašapmierinātība un nemitīga sevis noliekšana malā “bērna dēļ” nav tas, kas bērnam patiešām ir vajadzīgs, un tas arī nepalīdz vecākiem būt efektīviem, mierīgiem un sirsnīgiem.
Nedodiet bērnam visu savu dzīvi
Vecāku uzdevums nav dot bērnam visu savu dzīvi, bet gan dalīties ar to dzīvi, kas viņam ir.
“Bērnam ir vajadzīgs tēvs vai māte, kas ir vesels, klātesošs un iekšēji stabils, nevis neapmierināts vai izsmelts ar pastāvīgu “sevis aizmiršanu”,” norāda eksperts.
Bērnam ir nepieciešams parādīt savas emocijas – prieku, nogurumu, pat aizkaitinājumu. Tas māca bērnam, ka emocijas ir normālas, tās var izdzīvot un apspriest.
Domājiet par attiecībām kā par deju
Veltot laiku sev, jūs neatņemat laiku savam bērnam. Gluži otrādi, jūs rādāt piemēru nobriedušam cilvēkam, kurš novērtē arī savu dzīvi.
“Iedomājieties to kā deju: jūs kustaties kopā, bet katram ir savs ritms, brīvība un telpa. Praktiski soļi ir – veltīt laiku sev, kopīgi iedibināt nelielus rituālus, godīgi paust emocijas un rādīt piemēru, kā tās veselīgi izdzīvot. Rūpējoties par sevi, mēs rūpējamies arī par saikni ar bērnu – tā kļūst dziļa, patiesa un ilgstoša,” rezumē Anna Bogomolets.
Komentāri:
